Nākot mājup iedomājos par envaiermentu.. par to kur mēs dzīvojam.. Par to cik mums te dzīvojot maksā, kā pret mums attiecas, kur augs mani bērni, kādā vidē... es zinu to ka es saviem bērniem negribu ne tādus skolasbiedrus, ne tādus pagalma biedrus ne tādus draugus.. kas notiek? - vēl kādā no pēdējām reizēm es mazajai (?), 14gadīgajai māsai stāsīju par to kā vajadzētu darīt, ko nevajadzētu ar tādu domu, ka vecāki tomēr vairāk vai mazāk ir ar veciem uzskatiem un es kā jaunietis saprotu vairāk kā tagad kas notiek.. diemžēl pēdējā laika novērojums parāda, ka lai arī cik mēs nebūtu ātri visu sākuši, tomēr tagad viss notiek aizvien ātrāk un ātrāk jaunajai paaudzei.. man pat bail iedomāties, kas notiks ar maniem bērniem, ja viņi nebūs satērpušies jaunajās stulbā paskata panckās kas mugurā visiem citiem.. vai viņu pieņems ja tas attieksies smēķēt, vai viņu neizsmies ja tas atteiksies zaudēt nevainību stila un nodarbes pēc.. es pat nepieminu vecumu, jo uz patreizējo laiku manai paaudzei tas ir cits vecums, bet tagadējai tie ir 10-16 gadi maksimums.. un ar katru gadu paliek aizvien trakāk.. turpretīm kultūras studēšana un zinību smelšana norisinās aizvien slinkāk un slinkāk.. es apbrīnoju skolotājus kas par to algu cenšas iebāzt mazo idiotu (o!) galvās kaut nedaudz gudrības, pretīm regulāri saņemot lamuvārdus un draudēšanu ar krutiem vecākiem.. pie tam vecākiem ļoti bieži ir vienalga kāds kretīns ir viņu sīkais... un es tiešām nopietni pārdomāju ko darīt kad man būs bērns.. vai tiešām audzināt mājās?