Saņēmu jau samērā pasen,pirms kāda mēneša vēstulīti, kurā kāda meitene ar ko braucu kopā autobusā bija uzrakstījusi to visu no sava redzesloka. Meitene uzrakstījusi tiešām smuki un ļoti paceļas garastāvoklis izlasot kautko tādu.. padalīšos arī ar jums, jo uz jautājumu, vai drīkstu to pārpublicēt, viņa teica: "Man nav nekaadu iebildumu, taa ir tagad tava veestule un Tu jau labaak zini, kas ar to daraams."
---
Neaizmirstamais brauciens jeb Riiga- Valmiera!
Brauciens soliijaas buut vienmuljsh un nogurdinosh. Neizsleedzu
iespeeju, ka buus liidz Valmierai jaastaav kaajaas, kaa jau
piektdienaa studenti grib uz maajaam, beet tiku seedeet pashaa
aizmuguree un veel pie loga, tas mani ljoti iepriecinaaja. Apseedos
un saku kaartot savus izjukushos matus, te peekshnji
dzirdu: "Labdien!" Neuztveeru to kaa sev adreseetu, bet tomeer
paskatiijos. Sveicinaaja man???!!!Iekshaa mazliet sagriezaas, taa
negribeejaas, lai kaads puisiis seedeetu blakus un baarstiitu
mulsinoshus komplimentus, bet tomeer ar interesi saaku veerot puisha
riiciibu, pat laagaa neatapos, kad vinjsh jau seedeeja man blakus.
Sirds priekaa iegavileejaas, shis puisis meklee vienkaarshi
celabiedru ar ko parunaaties, es priecaajos par nejausho celja
biedru. Puisis saaka juusmiigi staastiit, par to kur bijis ko
dariijis. Centos uztvert katru vaardu, bet autobusa ruukonja daudz ko
noslaapeeja.
Var teikt, autobusaa satikaas divi cilveeki, viens kuram shis ir
kaarteejais nogurdinoshais brauciens uz maajaam, otrs kursh pa ilgiem
laikiem brauc ar autobusu.
Shii puish nerimtiigaa, staujaa valoda saskaneeja ar vinja dabu.
Vinjsh pat bija gatavs leekt no autobusa aaraa, uzzinot, ka neesmu
braukusi ar vilcienu uz Valmieru, tas bija paargalviigi, bet ljoti
miilji. Kaa arii ieraudziijis otraa stuurii vientulji seezzam meiteni
ljoti veeleejaas traukties pie vinjas un sastaadiit kompaaniju, bet
protams aiz cienjas pret mani to nedariija. Jaa, sajutos maliet
vainiiga, ka neljauju traukties shai nerimtiigai sirdij taalaak, bet
arii priecaajos, ka celjsh neietiisies nogurdinoshaa, vienmuljaa
braucienaa.
Mani visvairaak paarsteidza un apmulsinaaja tas, kaa uzinaaju vinja
vaardu un uzvaardu. Puisis tik ljot veeleejaas kaut ko lasiit, bet
taa kaa vinjam nebija paneemies liidzi zzurnaals, piedaavaaju
palasiit savu liidzpanjemto materiaalu. Pashaa virspusee staaveeja
izzinjas teksts par bebriem, kuru kursbiedrene pirms tam bija
paluugusi nokopeet. Ar prieku noskatiijos, kaa puisis ar lielu
interesi lasa tekstu, pati gramdeejos atminjaas par to nodarbiibu,
kuraa mums maacija straadaat ar izzinjas tekstiem, kaa arii centos
atcereeties, kas shai tekstaa bija uzrakstiits. Te, peekshnji,
jautaajums, par bebru zobiem: "Kas, ja bebris dziivo istabaa, vinjam
zobi izaug cauri smadzeneem?" Protams es apmulsu un nezinaaju ko
atbildeet, pirmais, kas ienaaca praataa: " Bebri jau istabaa
nedziivo!" Taa arii puisi paraadija savu aplieciibu, kuraa bija
rakstiits Jaanis Bebriitis.
Nu es arii tagad izmantoju to izdeviibu, lai Tev pateiktos par sho
neaizmirstamo braucienu. (Internets paver plashas iespeejas, arii
sazinaaties ar nejaushi sastaptiem cilveekiem)
Uzrakstiiju tikai mazu daljinju no shii brauciena, ceru Tev bija
patiikami to atcereetie.
Braucot uz Valmieru, es vienmeer atceros sho atgadiijumu, it
sevishkki kad apseezzos autobusam pashaa aizmuguree. Paldies par sho
braucienu, par to domaajot, kljuust prieciigs praats, un vienmuljais
celjsh vairs nav tik nomaacoshs.
Noveelu, lai Tava nerimtiigaa sids atrod to, ko taa meklee!
Nejaushaa celja biedre - Inese.
-
:) Cik atceros, toreiz braucu no LatSTE Ogrē. Bija jau vēls vakars, Gints bija aizbraucis kautkādā citā veidā uz Smilteni un es biju nolemts nomiršanai autobusā... un kā gan lai es neatceros? Es taču nofočējos ar to meiteni :)
Ak, un jā. Pirms iekāpšanas iepazinos ar vēl vienu ar ko pēc tam sarakstījos un tagad viņai jāatgādina, ka 19. Martā ViA ir atvērto durvju dienas...